Oi, dzīves ritums pēdējā laikā tik mierīgs, ka esmu kļuvusi gandrīz vai par pozitīvu cilvēku, taču Eirovīzijas dziesmu konkurss un Latvijas starts manī pamodināja veco īdēšanas zvēru. Man kā “blogerei” un visai gan viduvējai, tomēr nenoliedzami pieredzes bagātajai mūzikas vieglā žanra pārstāvei arī ir savs viedoklis par redzēto un dzirdēto.
Nebūs pilnīgi neviena skarba vārda Anmary virzienā, jo to, ko izdarīja viņa – ne jau savā iznācienā, bet gan pirms un pēc tam, es pilnīgi godīgi nespētu vispār: dziedāja azerbaidžāņu tautasdziesmu, smaidīja visiem un bija spīdošā formā pieņemšanās un prezentācijās un preses konferencēs utt., kas arī katrā ziņā ir mūsu valsts vizītkarte (pilnīgi bez ironijas). Šo visu var dabūt gatavu tikai tad, ja patiešām ļoti gribas tajā visā būt, un te nu ar mūsu dziedātāju viss bija pilnīgā kārtībā. Acīmredzot, lielie mēsli sākās tad, kad pie priekšnesuma mākslinieciskās kvalitātes veicināšanas sāka strādāt nopelniem bagātie (ziedu laiki – periodā īsi pēc PSRS sabrukuma) eksperti – viens par otru labāki.
WTF? Katru gadu iznāk jauns iPhone, televizorā tagad var iekāpt un izkāpt, ir internets un youtūbs, tikai izskatās, ka šovbiznesa spečuki par to neko nezina. Jo režijas veidošanas atskaites punkts un panākumu atslēga sakņojas Mikrofona dziesmu aptaujā 93.
Labi, vēl tā kleita.
Grūti nepiekrist, ka slaidā Linda izskatījās it kā Baku būtu regulāri pusdienojusi pie bagāti klātiem galdiem – nebija labākais variants iznācienam prožektoru gaismā, taču Salcevičai nepārmetu. Ja kleitu kā glābiņu šuva 2 dienas pirms tam, piemērot pavisam citam personāžam… es teiktu, ka rezultāts bija negaidīti veiksmīgs.
Bet īstais HITS sākās, kad mums un Eiropai beidzot tika atrādīts profesionāļu komandas 2 (!!!!!!! džīzas) mēnešu vaiga sviedru grūtais darbs. Bet, ja godīgi – ko tad varēja gaidīt – meitenes gāja uz jogu, vingroja, mācījās defilēt… Defilēt ta defilēja, tikai trūka jogas elementu, par to gan varētu piekasīties, kā reiz…
Nē, bet zin, kā? Es kādreiz mācīju dejot bērnudārza grupiņu. Pati par rezultātu biju nenormālā starā, jo es taču vienīgā zināju, kā bija sākumā un kā bija beigās. Progress – 200%! Vecāki gan rādīja šķības sejas un par bērnu nekoordinēto, bet visādi citādi sirsnīgo priekšnesumu nebija sajūsmā, jo, redz, nezināja jau, cik briesmīgi varēja būt. No tās Kukurānes nekāda tolka… Iespējams, ka šis bija tas gadījums. Varbūt, ka neko vairāk nevarēja izspiest. Varbūt arī varēja. Režisēja tak speciālisti. Labi speciālisti. Jo kā gan citādi vispār varēja tikt pie parādes riktēšanas? Tas paliek tikpat mīklains jautājums kā NLO nolaišanās Rouzvelā. Vienīgais, par ko brīnos no visas sirds – par milzīgo padomdevēju pašapziņu, ka viss ir prīmā…
Vēl jau mums ir kā ir ar tām naudiņām. Ja es zinu, ka nevaru atļauties, uz dārgu restorānu parasti neeju. Jo pēc tam vaidēt, ka visticamāk aiziešu bada nāvē, nebūtu īsti korekti. Ja mums nav naudiņas, tad varbūt vajag sakrāt, lai samaksātu cilvēkiem par kvalitatīvu darbu, un tad doties iekarot Kilimandžāro. Vēl arī pārmaiņas pēc varētu kādu uguntiņu gaisā uzšaut, nu kaut ko, lai ir, kur aci piesiet. Jo zin, kas ir? Citās valstīs arī meitenes ir smukas un arī gadās, ka labi dzied. Un ja mums jau ir šie abi komponenti, tad jobcik – atliek tikai tik daudz kā izgudrot uzrunājošu iepakojumu. Ai, nu jā. Es tagad strādāju reklāmā, man vienvirziena domāšana.
Bet Anmary saku – malacis, lai par ko, bet ar Latvijas balsi varējām un varam lepoties. Prieks, ka vismaz izdevies brīnišķīgs ceļojums uz smuku zemi.
Bet “radošajai komandai” iesaku honorāru ziedot labdarībai.
Runā Kukarane 
Jā, man bija līdzīgas emocijas, vērojot Latvijas priekšnesumu… Galīgi nesapratu fona dziedātāju funkciju – tās, tērptas solistei līdzīgos tērpos, turpat pa priekšu vien mīcījās, tādējādi galīgi neveidojot kompozīciju un nekādā veidā neizceļot solisti. Tā nu tur uz skatuves bija zolīdi tērpts sieviešu bariņš ar lipīgu dziesmu, kas tā arī netika iznesta.
Ja radošā komanda katru gadu ir tā pati, un ja mēs finālā jau kuro gadu pēc kārtas netiekam, varbūt tiešām pēdējais laiks izarīt secinājumus…? Vai arī Latvija paniski baidās no kaut mazākās iespējas, ka atkal nāksies organizēt to dārgo balagānu?
Es gan piekrītu Hermanim, kurš teica, ka kolektīvā domāšana ne pie kā laba nenoved, um ka pašām jāzin
pašam jāzin ko grib un kādu priekšnesumu redz savai dziesmai, domaju,ka tādā vecumā arī būtu jāzin, kas pašai piestāv un vai var paiet tādās kurpēs vai nē! Tā lūk!
Viegli visu uzgrūst komandai…. Bet kas Annmary – statiska lelle?? Kur idejas? Kur radošums? Tagad Dace Pūce un co pie vainas. Bet ja – tad nav! Un kura Personība ļautu uzvilk sev umugurā to pēc naftalīna odošo kleitu, kuras augums kaitētu arī modeles dibenam? Pilnīgs fail par rakstu. No koka rozi neuztaisīsi, ja nu vienīgi kokainu rozi.
Atļaušos atgādināt, ka katram savs darbiņš. Ja jau bija nolīgts radošais kolektīvs, kuram maksā algu, tad vajadzēja savu darbu arī padarīt. Ja es algoju apkopēju, tad viņa man nevar pārmest, ka es pati neuzkopju. Ja režisors saprot, ka te nekāds lietaskoks neiznāks, tad vajag pateikt “paldies – zem tā manu vārdu nelieciet”. Punkts.
Labi pārzinot izklaides biznesa uzbūvi (katra vietu tajā), vienalga palieku pie sava. Nevaru iedomāties Leen vai Amber, vai to pašu Busuli kostīmos, kas pašiem riebjas. Vai režiju,kur paša dziesma paliek pilnīgā ēnā. Nav ko lieki piesaukt apkopējas… arī tām bieži jānorāda, kur tieši jātīra un ko nedrīkst ar Fairy tīrīt..
P.S. Neizpratne, iespējams, būtu mazāka, ja ne priekšnesuma autores izteikumi, ka pati šādus pasākumus neskatās un iedvesmojusies no savas skatuves pieredzes pirms 20 gadiem un kaut ko tādu “dara pirmo reizi mūžā”. Un tas vecums ir krieni lielāks nekā Anmary, lai saprastu, ka šis gluži nav pasākums, kur eksperimentālā kārtā izmēģināt hobija līmenī – sanāks vai nesanāks. Tiesa, iespējams, ka visi tā nobijušies no mūžīgās ažiotāžas, ka citus variantus sameklēt vienkārši nebija iespējams. Citreiz jamāk pateikt “nē”, acīmredzot. Un vārds Latvija, gribot negribot, apzīmē mūs visus.
Turklāt tas, ko viņa (D. Pūce) esot “radījusi Anmary, drīzāk nav režisēšana, bet gan vīzija (..). – uz skatuves trīs minūšu laikā tika izstāstīts dziesmas stāsts (www.tvnet.lv )”. Apšaubu gan, ka kāds to uztvēra. Drīzāk izskatījās pēc atlasā mirdzoša apmulsuma.
tak jau tepat vietējā atlasē tika skandināts, ka lai kāds priekšnesums tiktu sūtīts, to “priekšā ņems” mākslinieciskā padome (vaikāviņtur) un pārveidos. es domāju, anmary mīļā miera labad darīja tā, kā onkuļi lika, jo ja jau tagad šie tik pašapzinīgi skandina, ka viss ir bijis lieliski, tad nebrīnos, kā viņi zombēja mūsu pārstāvi…
Jaatric, ka es arii biju viegli izbriiniits par shovu. Gabals labs, izpildiijums ne sliktaaks, bet rezhija, teerpi un dejotaajas- katastrofa.
Būsim godīgi gan gabals bija Sū…, gan viss pārējais. Aizsūtiet vienreiz Trianas Parku un Latvija tiks finalā, pat iespējams pie balvas.
Kapēc savulaik vinnēja Marija Naumova un labu rezultatu sasniedza Prata Vetra , tapec ka bija idejas un harizma. Piedod man Annamary , bet Tev tā nav…
Šī gada Eirovīzijas vietējā atlasē piedāvājums bija pilnīgi garām, pilnīgi….
Kad nākamajā dienā pēc šova TvNetā Pūce kā vienīgo “kritiku” par priekšnesumu minēja, ka viņai Salcevičas tērps “neiet pie dūšas” un ka “nav atbilstošs”, aiz kauna salēcos. Un nosmējos – vēl tikai Salcevičai jāpaziņo, ka viņu neapmierina Pūces sniegums, ka patiesībā “neatbilstošs” bijis TAS, nevis kleitas – un mums būs šovs pa rubuli!! Smiekli ta smiekli – bet līdz šādam apgalvojumam vajadzēja gaidīt ne vairāk, ne mazāk kā… dienu! 🙂
I.Līdakam būtu, ko šīm dāmām (un visiem, kas apsver iespēju balamutēties līdzīgā veidā) darīt. 🙂
Parakstos zem katra Tava vārda, izņemot pēdējo rindkopu. Nauda NAV galvenais. Ko var izdarīt Bučas blogistei no Strazdiņas. ;o)))
Un ko Tu saki par Music Thieves priekšnesumu LV finālā? Ja Anmary būtu tikusi fināla desmitniekā, šāds raksts eksistētu? -H