Šorīt pieķēru sevi, ka vēl joprojām ākstos ar bērnībā aizgūtiem niķiem, zīlējot nākotni pēc luksofora, margrietiņām un citām muļķībām. Eju pāri ielai un domāju: “Ja man izdosies tikt otrā pusē, kamēr zaļais nesāks mirgot, šomēnes nopelnīšu par simt latiem vairāk.” Kā par spīti, zaļais sāk mirgot kā negudrs. “Sviests, tas taču pilnīgi neko nenozīmē,” nospļaujos un eju tālāk. “Bet, paga! Ja nenopelnīšu simts, tātad pastāv iespēja, ka nopelnīšu divsimts!” Vinnijs Pūks nav mans mīļākais pasaku tēls, bet kaut ko no izēstā meduspoda un Sivēna pārsprāgušā balona lietderības esmu iemācījusies. Tāpat atceros, ka savulaik biju gatava pat salauzt kājas, lecot augšā pa kapnēm, jo man tak bija jāpaspēj nokļūt līdz augšai, kamēr aizcērtas kāpņu telpas durvis, jo citādi VIŅŠ man nepiezvanīs!
http://www.zurnalssanta.lv/blog/stars/o:330127/#object:335987
Runā Kukarane 
Un ja nu patiešām es nomiršu 10 gadus ātrāk kā vajag, ja iziešu caur elektrības stabiem? Labi, ka es to zinu un VIENMĒR eju apkārt.. Bet, cik ir tādu lietu, par kurām neviens neko, m?
Jezziņ – izrādās vēl kāds tā dara 😀 😀 😀
vo vo…tas pats ir arī ar trotuāra, kurš sastāv no kvardātiņiem, līnijām, uz kurām nevar uzkāpt. Tāpat ir arī ar kkā vēlēšanos, ja paskatās elektroniskajā plkst. un tur rāda 11:11, 19:19, 23:23 utt.
es ar mēdzu lēkāt pa flīzēm))))
divas dienas lasīju, laikam būs viss izlasīts, gaidīšu nākamo. patīk kā Tu raksti! pozitīvs lādiņš visai dienai!
Kā mani iepriecina šis raksts, jo man jau likās, ka daudzi vairs nedara tās sīkās kaitinošās muļķības, kas kā dadzis ieķērušās zemapziņas kamoliņā un ik pa laikam ziņkārīgi pabāžot ārā savu spuraino degunteli, liek man pie sevis klusītiņām nokaunēties.. Stabu tēmu gan esmu slēgusi, aku vāku tāpat.. Bet strīpiņas starp betona plāksnēm, piesitienu skaits (lai abas rokas vai kājas piesit vienādu skaitu sitienu), kad tāpat vien klabinos kaut ko gaidot, mani joprojām vajā. Tāpat manu vecmāmiņu vienmēr fascinē tas, kā ēdu maizi.. pati nezinu, kāpēc, bet man noteikti vajag, lai estētiski izskatās.. nu kā es “apbižošu” šķēles otru pusi- viena smuka, otra ne.. jāēd tā, lai abas smuki vienādas, lai veidoas smuki regulāra forma…. stulbums!! Un liekas, ka, ja tā nedarīšu, būs kaut kas, tikai nezinu, kas… bet kur visas šīs muļķības rodas???
uz kanalizācijas akām, kam rūtiņas, nevajg kāpt, bet ar rimbulīšiem, tur vajg pamīņāties un ko vēlēties.
Bet varbūt vispār labāk nekāpt. rūtainajiem pārlecu, apļotajiem – uzmanīgi uzkāpju
Bļāviens,beidzot atļāvos palasīties! Vienkārši super,kā viens cilvēks var nepārtraukti rakstīt to, ko es,un ticu,ka arī lielākā daļa sabiedrības,sen vēlētos izteikt skaļi,tikai pietrūkst uzņēmības…vai drosmes!Būs jāizreklamē draugiem!
Mani tās bērnības izdarības reizēm pat biedē! Velkas līdzi kā pie krūts piesprausta nozīmīte zem mēteļa – citi neredz,bet pašam viss skaidrs! Un tagad viens mazs padoms – lāstu,kas iegūts,uzkāpjot uz kanalizācijas akas vāka,var viegli noņemt,piesitot ar roku pie dzelzs,piemēram pie laternu staba vai ielu nožogojuma:)
Atkal pierādās patiesība,ka pasaulē liela daļa cilvēku ir vienādi,tikai iztaisās par dažādiem,nu,lai interesantāk!
Vienādi par laimi nav, bet , kas kopīgs tiešām ir. Nez kāpēc parasti tieši tas, ko slēpj? 🙂