Plika pa nātrēm

Pēdējā laikā pa internetu un nu jau drukātajiem medijiem plosās vairāki sirdi plosoši stāsti par glumiem fotogrāfiem, kuri ievelk savos tīklos dumjas kazas (dziedātājas, dejotājas un citas dvēselē radoši noskaņotas būtnes) un liek plikām fotografēties. Pēc tam – puņķi un asaras. Esmu lasījusi un man ir viedoklis. Pašas vainīgas. Un es drīkstu tā teikt, jo es zinu.

Izmantošu izdevību un pastāstīšu arī par savu pieredzi ar pirmo un pēdējo kailfoto sesiju savā mūžā, kas itin nemaz nenotika kaktu kantorī vai pie seksuāli apsēstā pilsoņa A. Sokolova. Tomēr notikumi tāpēc nebija mazāk traumējoši. Beigās arī sekos stāsta morāle, kuru, protams, katram un katrai ir tiesības apstrīdēt pēc saviem ieskatiem un pārliecības.

Plikumi cilvēkus vienmēr ir vilinājuši ar neaprakstāmu spēku. Vienmēr kāds ir gribējis palūrēt kādai zem svārkiem, vienmēr visi ir gribējuši uzzināt, kā kāds izskatās pliks. Vienmēr pasauli ir šokējuši “nipple slipi” un caur drēbēm manāmi krūšu gali. Kad uzzina, kas zem drēbēm, neko jau… nekas jau TĀDS, bet tomēr… kaut kā gribas zināt, tāpēc uz plikumu demonstrēšanu cenšas pierunāt gandrīz katru daiļā dzimuma pārstāvi, kas kaut kur ārpusē (lasīt – TV vai radio) izbāzusi degunu. Protams, ka vienmēr tā tiek traktēta kā ārkārtīgi fascinējoša un jutekliska mākslas forma, un ikviena sieviete, kas tajā vēl nav izpaudusies, nav pa īstam sevi realizējusi, apzinājusies un atvērusies. Galu galā – ko tad lai vēlāk rāda mazbērniem? Tāpat nereti šādā veidā fotogrāfi piedāvā pacelt pašapziņu pašai savās acīs, lai tu redzētu, kā fotogrāfs ar fotošopa palīdzību arī tevi spēj uztaisīt par Playboy zvaigzni, atgriežot ticību sev pašai.

Arī manā dzīvē reiz pienāca brīdis, kad kāds izdomāja – vajadzētu safotografēt pliku Kukarani – un vērsās pie manis ar visu iepriekšminēto “par” argumentu arsenālu. Tā kā tas nebija apšaubāmas izcelsmes fotoamatieris, bet gan visiem labi zināmā žurnāla “Klubs” pārstāvis, es pēc vairāku dienu apdomāšanās piekritu. Bildes būs kārtīgā, cienījamā vīriešu žurnālā.

Uz manām atrunām, ka fotografēties nepatīk, āda pēc bērna nav īsti prezentabla un formas vairs nestāv kā 18 gados, saņēmu svētus solījumus “visu sačinīt pēc labākajām tradīcijām un būt pilnīgi mierīgai par rezultātu, jo strādā profesionāļi foto, stila, grima, blabla jomā”. Vēl man ieteica paskatīties žurnālā “Vogue” Evas Mendesas fotogrāfijas, kur viņa guļ zem stikla galda, un tieši uz vajadzīgajām vietām ir noliktas kafijas tasītes. Nu, tādā stilā būšot, mākslinieciski, nekā vulgāra. Uz klavierēm seksīgā apakšveļā…Tagad šo visu atceroties, jau atkal nāk smiekli.

Tajā laikā vēl valdīja savāda pārliecība (vismaz manā galvā) – ka tās, kuras aicina uz “Klubu”, saņem kaut kādu it kā oficiālo seksīguma un smukuma zīmogu, tipa – tu esi akceptēta un arī esi viena no tām iekārojamajām, uz kurām ķīķerēs puse Latvijas. Ar šodienas prātu saprotu, ka reāli lielākajai daļai sieviešu (arī man toreiz) vienkārši ir zema pašapziņa un nepieciešams kaut kāds mistisks savas vērtības apstiprinājums, ko daudzas izvēlas saņemt šādā veidā. Tomēr toreiz man šķita – pirms manis taču šo taciņu minušas Linda Leen, Rēzija Kalniņa, Agnese Zeltiņa un vēl un vēl… Tātad piekritu.

Fotosesijai tika izvēlēts Latvijā zināms modes fotogrāfs, ar vārdu, ar pieredzi, ar lielu un kvalitatīvu portfolio, vārdu sakot, kas tieši var noiet greizi?

Viss.

Kad ar stilisti ieradāmies studijā, uzreiz varēja redzēt, ka kungs ir neomā. Vai nu “Klubs” viņam maz maksāja vai arī viņam defoltā riebās strādāt ar neprofesionāļiem, es nezinu, bet priecīgs viņš nebija un pie darba ķērās ar gariem zobiem. Pēc sagrimēšanas un apģērbšanās (jā, seksīga veļiņa sākumā patiešām bija gan) fotogrāfs man fonā izklāja melnu plēvi, no kuras laikam ražo arī miskastes maisus, un skubināja kaut ko mēģināt pozēt. Tajā brīdī es sapratu, ka Evas Mendesas stikla galdiņš man iet gar degunu, bet vēl cerēju uz ainu ar klavierēm. Saprazdams, ka pieredzes ar fotografēšanos man īsti nav un ka neesmu arī visfotogēniskākais cilvēks pasaulē, fotogrāfs tā kā saīga un, knipsējot no dažādiem rakursiem, kuriem nespēju pat izsekot līdzi, izvērsa monologu “nu kāpēc cilvēkiem, kas nav modeļi, vispār kaut ko tādu liek darīt, lai taču maksā tām, kurām viss sanāk un savās vietās, un tad nebūs nevienam nekādu klapatu, nu, kāpēc vispār kāds ir izdomājis, ka neprofesionāļiem kaut kāda erotika jārāda…”

Ar savu puspliko pakaļu tupot uz plēves un mēģinot piesegt augšdaļu ar vēdeklīti, centos neapraudāties aiz pazemojuma. Jā, starp citu, visas tās veļiņas tika izbrāķētas, jo nebija pietiekami seksīgi, labāk pa pliko un ar vēdekli vien. Varot to, kas karājas par daudz, protams, piepacelt, lai nesatraucos. Vai man vēl jāsaka, ka todien nevienām klavierēm pat tuvumā tā arī nestāvēju?

Lai mazāks čakars un pretenzijas no žurnāla, fotogrāfs izēma mani bildēt vispār pa pliko ar diviem vēdekļiem. Nespēju īsti  vairs savākties, un mana dziļā nelaimība atspoguļojās arī bildēs, par ko fotogrāfs neapmierināti šņāca.

Te nāk sadaļa “Jūs visas esat muļķes? Kāpēc jūs neejat prom?”. Pateikšu godīgi – nav ne jausmas, dzīve vēl nebija iemācījusi aizstāvēt savas tiesības un pasūtīt visus ratā. Principā, ja nolektu no trases, žurnālā fotogrāfiju nebūtu, un es toreiz biju pārāk pieklājīga meitene, lai izdarītu kaut ko tik radikālu. Ar iežmiegtu asti starp kājām atgriezos mājās un nedaudz paraudāju spilvenā. Bet tas vēl nebija viss.

Bildes nepatika arī redakcijai. Tā doma vien, ka vesela čupa ar redakcijas darbiniekiem var sīki aplūkot tavas neapstrādātās plikumbildes, manī izraisīja riebumu. Kaut kā par šo aspektu es nebiju iedomājusies. Un ticiet man – viņi to dara. Viņi analizē un ķidā.  Un droši vien arī domā – nez, kāpēc viņa vispār iedomājās, ka var fotografēties. Jā, kāpēc, es nezinu. Jo jūs man tā teicāt. Finālā galvenais redakators paziņoja, ka būs vēl viena sesija pie cita fotogrāfa – iepriekšējais tiešām neesot bijis formā. Un es domās iebāzu glavu krāsnī.

Vienīgais dzinulis, kāpēc es biju gatava vēl vienai fotosesijai, bija doma, ka nevaru pieļaut, lai mani plikumi uz miskastes maisa fona nonāk žurnālā. Otrs fotogrāfs bija Nils Vilnis. Un es to saku tāpēc, ka nešaubījos – viņš izglābs mani no vislielākā publiskā kauna, kāds jebkad bijis manā dzīvē. Jā, tā arī būtu noticis, ja to viņam kāds ļautu. To gaumīgo mākslu, ko mēs ar Nilu sataisījām, redakcijā izbrāķēja kā par maz erotisku, un finālā no šīs fotosesijas publicēja vienu bildi. Pārējās es biju visā godībā uz miskastes maisa fona.

Vai man kāds ļāva izvēlēties bildes žurnālam? Nē. Vai man kāds jautāja, ko es vēlos rādīt, ko nē? Nē. Vai man bija iespēja aizliegt publicēt jebko? Nē. Un tu tagad esi pliks pa visu valsti.

Vēl jau vajadzēja smaidīt radiem, draugiem, paziņām, ka tev viss pie vienas vietas, ka tā bija domāts, tev nemaz nav kauna, un viss baigi forši. Jo mazāk furora, jo ātrāk aizmirstas. Tas krupis tika norīts, un lieki teikt, ka nozvērējos NEKAD MŪŽĀ. Pati vainīga.

Pagāja vairāk nekā pieci gadi, kad uzzināju – kāds dzeltenās preses fotogrāfelis, kas tajā laikā strādāja izdevniecībā “Santa”, no turienes aizgājis, nesmuki apzadzies. Viņš bija sev salādējis pūriņā daudz uz dažādus neapstrādātus “Kluba” kailfoto, arī manus, kurus bez jebkādiem sirdsapziņas pātmetumiem vēl joprojām pēc sirds patikas publicē savā nožēlojamajā interneta vietnē, prasot par to maksāt arī naudu. Neapstrādāts materiāls, neizdevušās bildes, kas sievietei var būt vēl pazemojošāks? Tas, ka par šīm bildēm cilvēki patiešām gatavi maksāt, lai palūrētu. Arī mani paziņas.

Izrādās, ka neviens, pat cienījams žurnāls, nav aizsargāts no šāda veida gadījumiem. Policija? Jūs, protams, smejaties, vai ne?

Šajā valstī tavas tiesības nav aizsargātas nekā, pats esi vainīgs, ja esi bijis idiots.

Tāpēc nobeigumā arī saku – ja esi jebkad jebkādā veidā piekritis atkailināties kameras priekšā, vienalga – Sokolovam, Pokolovam, Klubam vai Šmubam, rēķinies ar sekām.

Es savu skolu izgāju uz miskastes maisa. Tāpēc Sokolovam pēc mīļa uzaicinājuma uztaisīt “smukākās bildes manā mūžā” atteicu. Biju iemācījusies pateikt nē uz visiem laikiem.

Paldies dievam.

P.S.

Taisnības labad piebildīšu, ka šobrīd žurnālā jau darbojas cita komanda, un ticu, ka ar to nekas tāds notikt nevarētu.